atmiņu grāmata mammai “manas mammas stāsts”

Paldies!

Gribēju jums izteikt pateicību par to, ko darāt. Konkrēti par grāmatu Manas mammas stāsts. Kādus gadus atpakaļ ieraudzīju reklāmu un sapratu, ka man šo noteikti jāuzdāvina savai mammai Māmiņdienā. Uzdāvināju ar. Pēc tam ik pa laikam apjautājos, kā mammai sokas ar rakstīšanu. Viņa vien atbildēja, ka tagad nav laika, jo dārza darbi/ konservēšanas maratons/ lapas jāgrābj utt. Bet paspēšot vēl. Ziemā būs klusāks - tad. A ziemā sniegs jāšķūrē, atkal nav laika. Tad pienāca brīdis, kad mammai sašķobījās veselība. Garš un smags ceļš līdz diagnozei. Atkal ik pa laikam apjautājos, vai kaut ko paraksta arī? Saka, nē, nevarot vairs parakstīt slimības dēļ. Pēcāk, šajā vasarā, tieši manā dzimšanas dienā atnāca diagnoze vissmagākā - vairs nav atpakaļceļa, ir atlicis maksimums pus gads. Ko? Un burtiski pāris mēnešu laikā viņa izdzisa. Protams, šajā laikā par grāmatu nedomāju, patiesībā, par to pat biju aizmirsusi. Līdz pirms bērēm ,bija jāatrod dažas nepieciešamas lietas, starp kurām ieraudzīju mammai dāvināto grāmatu. Sirdī iedūrās lāsteka, likās, viss.. pat nevaru aprakstīt tās skumjas, kuras jutu, paskatoties uz grāmatu, jo biju pārliecināta, ka tā tā arī palikusi tukša. Paņēmu to rokās, jo… nezinu kāpēc. Atšķiru to vaļā un redzu, ka tā ir aizpildīta mammas rokrakstā. TĀ IR AIZPILDĪTA MAMMAS ROKRAKSTĀ! Un pirmajā atvērumā ir mīļi ierakstīts: “Madariņai”, kā viņa mani mēdza silti saukt. Visas šīs lietas, kas uzzinātas. Ko es pat nekad neiedomātos vai arī mūžīgā laika trūkuma dēļ nemaz nepajautātu. Man ir visi šie dārgumi.. žēl, ka nepaspējām to visu izrunāt… bet man ir visi šie dārgumi par atmiņu un piemiņu! 🙏🏻

Lieliska grāmata. Kamēr mammas var stāstīt un atcerēties, tikmēr to vajag pierakstīt. Uzdavināju savam mammai 84. dzimšanas dienā. Tik daudz kas pagaisis no atmiņas... bet mēs rakstām visi kopā.